+371 63021420 | info@kulk.lv +371 63048963 I pasutijumi@kulk.lv
25.02.2021

KULK sētniece: "Tik sniegotu ziemu kā šogad es nevaru atsaukt atmiņā"

Rūta uzņēmumā „Kulk” par sētnieci strādā nu jau 15 gadus. Viņa pastāstīja par savu zemnieka saimniecību, patiku uz ceļojumiem un par vissarežģītāko ziemu.

Par sētnieci sāku strādāt pēc vīra došanās mūžībā. Man bija vajadzīgs darbs: sāku tirgoties Jelgavas tirgū un man ieteica izmēģināt iet piepelnīties uz „Kulk”. Tur jau bija izveidojusies gribētāju rinda, un man solīja piezvanīt, ja uzradīsies kāda vieta. Zvanu es saņēmu jau pēc trim dienām un, lūk, nu jau pagājuši 15 gadi kopš tā brīža. Pat atceros datumu, kurā pievienojos kolektīvam – 2006.gada 6.janvāris.

Tik sniegotu ziemu kā šogad es nevaru atsaukt atmiņā. Darba, protams, vienmēr ir daudz. Rudenī lapas, pavasarī un vasarā – ravēšana, dažreiz asaras riešas acīs, cik kļūst grūti. Man ir daudz objektu, tos apbraukāju ar mašīnu. Piemēram, četras autobusu pieturas, vides objekts Laika rats, Vaļņu iela un citi.

Sadzīves atkritumi ielas urnā ir pierasta lieta, bet izlietotas pieaugušo autiņbiksītes… Vienā nelielā urnā kāds regulāri izmet netīrus pieaugušo pamperus, un tas ir tiešām šausminoši. Pie tam vēl tā ietūcīti iekšā, ka nav iespējams normāli izvilkt laukā… Es nebūt neesmu kaprīza, bet šis, atvainojiet, pat priekš manis, ja godīgi, ir pāri sarkanajai līnijai. Manuprāt, tā ir necieņa ne tikai pret sabiedrību kā tādu, bet arī pret šo cilvēku, kuram tādi pamperi ir nepieciešami. Un vispār neviens – ne es, ne mani kolēģi – nekādi nespējam saprast to cilvēku loģiku, kuri iznes savus mājas atkritumus uz šīm mazītiņajām pilsētas urnām.

“Jūs esat sētniece – jūs arī savāciet, jums par to maksā,” bieži vien ar šādu komentāru tiek pavadīta izsmēķa nosviešana man pie kājām… Un šādus vārdus es dzirdu ne tikai no rupjiem pieaugušajiem, bet arī no bērniem. Bet bērni taču ir vecāku atspulgs. Viņš taču pats to neizdomāja, visdrīzāk tieši tā tiek runāts arī viņa ģimenē. Un tas ir skumji, ja vecāki neiemāca bērniem cienīt citu darbu.

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka sētnieks ir zemākās klases cilvēks. Bet es domāju, ka šie cilvēki laikam paši garīgi nav īpaši attīstīti, ja jau sadala cilvēkus pa viņu profesijām. Kāds varbūt ir zinātņu doktors, bet tajā pašā laikā pilnīgi zemisks cilvēks, un tikpat labi kāds, kas tīra ielas, var ar labestību un siltumu izturēties pret apkārtējo pasauli un citiem cilvēkiem. Visi nevar būt inženieri, ārsti vai finansisti – kādam taču ir arī jāsakopj vide un jāaudzē kartupeļi. Un vai šis cilvēks būtu ar kaut ko sliktāks par citiem?

Es audzēju zemenes, kartupeļus, ķiplokus, gurķus un tomātus – un to visu pārdodu tirgū. Tas ir mans nelielais, sarežģītais, bet sirdij tuvais bizness. Kur ņemu tik daudz enerģijas un laika, lai to visu pagūtu? Droši vien to esmu pārmantojusi no savas mammas, viņa bija ļoti enerģiska līdz pat savas dzīves beidzamajām dienām.

Dievinu mežu. Es vācu ogas, sēnes – marinēju baravikas tirgošanai. Nepacietīgi gaidu vasaru, lai atkal dotos uz mežiem Kuldīgas apkārtnē.

Mēs vienmēr esam kopā, pat ja ļoti tālu – man ir trīs meitas, kuras visas dzīvo ārzemēs. Un laikam jau vairs nekad neatgriezīsies. Tik žēl, ka visi mani četri mazbērni aug tālumā. Bet tagad par laimi ir dažādi ‘mesendžeri’, var sarunāties, visus apskatīt un satikt virtuāli. Pandēmija arī samainīja mūsu plānus, parasti mēs vienmēr satikāmies – visi vienā vietā. Mums visiem ģimenē ir ļoti siltas attiecības, attālums mīlestībai nav šķērslis.

Ļoti mīlu ceļot. Pēdējais ceļojums man bija Zīda ceļš – tūre caur Bulgāriju un Turciju. Tas bija  fantastisks brauciens. Tik žēl, ka tagad viss ir aizvērts! Atgriežoties no brauciena, es tūlīt jau sāku plānot nākamo ceļojumu. Mēs ar draudzeni bijām iecerējušas braukt uz Taizemi, bet Covid-19 dēļ šo braucienu nācās atlikt.

Reiz, atpūšoties Madeirā, saņēmu zvanu: “Nu, kā tur ar kartupeļiem, būs?” (smejas) Kādi kartupeļi, es atpūšos! (smejas)